---

Es paceļu galvu un lūkojos kaut kur tālienē...Tu noteikti domā, ka tā ir apātija... dažs to sauktu par kārtējo depresiju... cits to nosauktu par stulbumu,bet cits mēmi klusētu... tas tā nebūt nav. Tas vienkārši ir kārtējais solis pretī Gaismai un kaut kam nezināmam, jaunam un skaistam. Es eju uz priekšu un daru, jo es to spēju, jo manī ir Ticība un Gaismas stariņš kam pateicoties es spēju darīt un redzēt tik daudz, manī ir visa pasaule ar visām savām īpatnībām, es esmu pasaulē ar savu mazo Gaismas stariņu... Mana dvēsele šobrīd dejo un es tai līdz, atstājot aiz muguras visus pāridarījumus, naidu un ļaunumu... tam visam es pateicos Visuma Valdniekiem, Gaismas Skolotājiem, Eņģeļiem un Savam Spēkam. Durvis ir atvērtas un es dodos sapņu, mīlestības, laimes un skaistuma pilī... Es paceļu galvu un lūkojos kaut kur tālienē... Tu noteikti domā Eņģelis...

---

 Ja man pajautātu, kam es ticu, es noteikti ilgi domātu un diezvai izdomātu  , BET es zinu to ka es ticu kaut kam augstākam par mums. Pagaidām man nav noteiktas ticības, tb. katolis, luterānis, pareizticīgais, vecticībnieks, hinduists, musulmanis utt. No visa pa druskai, bet galapunkts ir viens un šī augstākā persona, būtne ir Dievs, lai pa kādiem ceļiem tu ietu ceļagalā būs Dievs. Šīs ir manas pašreiz spontānās domas, varbūt rīt es Dievu nosaukšu par Eņģeli, parīt par Buddu, bet viņš taču nemainīsies, lai kā tu viņu nesauktu

---